MODERNIE REŽISORI UN VIŅU PRIEKŠTEČI
Mūsdienu režisoru lielie panākumi aizēno viņu priekšteču slavu. Un tāpēc lekcijās par izciliem režisoriem nāksies pārkāpt hronoloģijas principus. Vispirms apskatīsim mūsdienu režisoru daiļradi. Tā mēs varēsim skaidrāk saprast, par ko viņi ir parādā lielajiem pagātnes meistariem. Iespējams, pēc tā skatīties vecās filmas būs tikpat interesanti, kā dzīties pēc sensacionāliem jaunumiem.
1.Brāļi Koeni
2.Almodovars
3.Deivids Linčs
4.Larss fon Trīrs
5.Hičkoks
6.Billijs Vailders
1-ais cikls: Brāļi Koeni, jeb Vitgenšteina klusēšana.
1.lekcija. “Krutais detektīvs” filosofa-absolventa acīm.
2.lekcija. Viss notika ne pēc plāna: Koeni ironizē par film noir.
3. lekcija Neizturamā pērkamība: Koeni kā komerciālie režisori.
4.lekcija Kāpēc viņu daiļradē ir tik daudz rimeiku un ekranizāciju, kuras nelīdzinās oriģinālam?
Kursa ietvaros fakultatīvi notiekošie semināri:
1. Ekranizācija, kuras nebija: brāļu Koenu „Lielais Lebovskis” un Reimonda Čandlera „Dziļais miegs”.
2. Piemiņa par Villisu: brāļu Koenu filma „O, brāl, kur tu esi?” uzņemta pēc neizlasītā Homēra.
3. Dzīvo sirmgalvju nakts: Koeni un Kormaks Makartijs.
2 –ais cikls: Pedro Almodovara maskas.
1.lekcija: Almodovars kā spāņu Vorhols.
2.lekcija: Almodovars kā Bergmans uz augstiem papēžiem.
3.lekcija: Almodovars kā Bunjuels talk-show formātā.
4.lekcija: Almodovars kā Fasbinders bez nervu sabrukuma.
Kursa ietvaros fakultatīvi notiekošais seminārs:
Kaut kas par „Ilgu tramvaju”. Almodovars pārdomā Tenesiju Viljamsu ar atsaukšanos uz „Viss par Ievu”.
3-ais cikls: Deivida Linča iekšzemes impērijas koordinātes.
Izskatās, ka pēc stila Deivids Linčs ir tuvāks sirreālistiem. Bet pats režisors šīm analoģijām ir iebildis, uzsverot, ka ar sirreālisma paraugfilmu „Andalūzijas suns” iepazinies tikai pēc tam, kad jau bija guvis atzinību. Savu mērķi Linčs nosaka tā: radīt jaunas pasaules, un pēc tam tās izzināt. Tāpēc viņa darbi ar grūtībām padodas analīzei un klasifikācijai. Tomēr, daži no elementiem, viņa jauno pasauļu radīšanā tiek izmantoti biežāk nekā citi. Katram no šiem elementiem veltīta atsevišķa lekcija.
1.lekcija: Ķermenis
Linču apbur cilvēka ķermeņa transformācijas un mutācijas, un tāpat arī kontrasts starp skaisto un kroplīgo. Aiziet pat tik tālu, ka dažreiz viņa personāžiem ir vairāki ķermeņi, bet vienā ķermenī mājo vairākas personības. Ja atceramies Bergmana „Personu” (viena no Linča mīļākajām filmām), tad šādai pieejai parādās cēlākas saknes, tālas no mistikas.
2.lekcija: Sapņi
Linča varoņi dažkārt sapņo atvērtām acīm, cieš no īslaicīgiem prāta aptumsumiem, viņus apmāj fantasmi un uzmācīgas bailes. Un nav brīnums: Linča radītajās pasaulēs miegs un nomods bieži mainās vietām, ievelkot skatītājus eksperimentā ar apspiestām vai uzspiestām vēlmēm.
3.lekcija: Ceļš
Ceļš, kurš tradicionāli tiek uztverts kā dzīves metafora, Linča filmās vijas, savijas mezglos, pazūd topoloģiskos paradoksos un izvēršas nāves metonīmijā.
4.lekcija: Ēna
Šeit ēna jāuztver plašākā mērogā. Runa būs ne tikai par aptumšotiem kadriem vai nakts filmēšanu, bet arī par ēnaino, dzīves pretējo pusi kā tādu, par personāžiem, kuri kļūst paši par savu vai kāda cita ēnu. Starp citu, tēli uz ekrāna arī ir sava veida ēnas, par ko Linčs neaizmirst mums atgādināt laiku pa laikam nolaižot zila vai sarkana samta aizkaru.
Kursa ietvaros fakultatīvi notiekošais seminārs:
Linčs un Barija Giforda romānu sērija par Seiloru un Lulu.
4-ais cikls: Larss fon Trīrs – provokators, kombinators un masturbators.
Daudzi uzskata, ka viņš ir viens no dižākajiem mūsdienu kino provokatoriem. Viņš pats, vienā no saviem manifestiem, nosaucis sevi par vienkāršu ekrāna masturbatoru. Bet, iespējams, viss ir tieši pretēji: Trīrs bija vienkāršs provokators, bet diženumu sasniedza tikai kā masturbators.
Mani Larss fon Trīrs sarūgtināja, kad uzņēma „Dejotāju tumsā”. Bet dažreiz ir svarīgi nolasīt dažas lekcijas par to, kas tev nepatīk. Larss fon Trīrs ar visu ap sevi mākslīgi radīto troksni ir interesants kā arthouse krīzes izpausme. Centīsimies noskaidrot, cik likumsakarīga ir līdzīgu režisoru parādīšanās un vai Trīra sekotājiem ir iespējas pievērst sev uzmanību.
1.lekcija: E-triloģija no burvīguma līdz hipnozei.
Pati pieredzes bagātākā, uztverei pati sarežģītākā un pati cienīgākā Larsa fon Trīra mantojuma daļa. „Epidēmijā”, „Nozieguma elementā” un „Eiropā” ir skartas tēmas, kuras turpmākajā Trīra daiļradē iegūs skandalozu un provokatīvu uzslāņojumu. Toties šeit tās dotas ar Trīra maksimālo dziļumu, kas piespiež šīs filmas izanalizēt uzmanīgāk.
2.lekcija: Valstība – eiropas atbilde „Tvinpīkai”?
Seriāls „Valstība” atstāja iespaidu pat uz „šausmu karali” Stīvenu Kingu. Larsa fon Trīra pielūdzēji uzņēma to kā eiropas atbildi uz Deivida Linča „Tvinpīku”. Cik iederīgs ir šāds salīdzinājums? Un vai tieši no „Valstības” nesākās arthouse režisora komercializācija?
3.lekcija: Triloģija par zelta sirdi: „Šķeļot viļņus”, „Idioti”, „Dejotāja tumsā”.
No mēģinājumiem nohipnotizēt publiku E-triloģijā Trīrs pāriet pie ietekmēšanas ar šoku. Ar triloģijas par Zelta sirdi varonēm viņš apietas kā sadists un neskatoties uz to, apgalvo, ka guvis iedvesmu no pasakas, kuru izlasīja bērnībā. Pat ja jūs esat pret cenzūru un par pilnu radošo brīvību, šīs filmas piespiedīs jūs nopietni padomāt par pieļaujamo vardarbību uz ekrāna.
4.lekcija: Neuzņemtā triloģija par Ameriku.
Trīrs gatavojās uzņemt triloģiju, kuras darbība izvēršas ASV Lielās Depresijas laikā. Tajā viņš gatavojās pakļaut kritikai ASV tiesību sistēmu. Rezultātā trešā filma tā arī netika uzņemta. Trīrs pats iegrima lielajā depresijā. Mazliet vēlāk izvērsās vispasaules ekonomiskā krīze. Vai uzfilmētajām daļām viņš pievienoja aktualitāti?
5-ais cikls: Hičkoks
Apspriežam, kā Hičkoks būvēja savas filmas, kādas īpatnības viņa filmas padarīja tik interesantas izmeklētājiem, turpinātājiem un atdarinātājiem.
1.lekcija: Britu periods.
Iejušanās kino un auglīgu ieceru periods – tā pats Hičkoks apzīmēja savas daiļrades pirmo etapu, laikā no 1925. gada līdz 1939. gadam.
Mums jāizseko, kā no komēdijām un melodrāmām Hičkoks pamazām nonāca līdz detektīviem un kāpēc, neskatoties uz acīmredzamo motīvu līdzību, viņš kategoriski atteicās ekranizēt Dostojevska „Noziegumu un sodu”.
2.lekcija: Agrīnais amerikāņu periods (1940-to gadu filmas).
1940 –tajos gados ir uzņemta gan pati netipiskākā Hičkoka filma „Misters un misis Smiti”, gan viņa paša mīļākā filma „Šaubu ēna”. No „Rebekas” (1940), kura Hičkokam atnesa viņa vienīgo „Oskaru”, līdz „Virvei” (1948) Hičkoks aktīvi eksperimentē un pietuvojas pašam ražīgākajam savas karjeras etapam ar nenovērtēto filmu „Zem mežāža zīmes”.
3.un 4.lekcija: Hičkoka kanons (1950-60-ie).
„Svešinieki vilcienā”, „Logs uz pagalmu”, „Uz Ziemeļiem caur Ziemeļrietumiem”, „Vertigo”, „Psycho”, „Putni”. Šīs filmas ir vispāratzīta klasika. Un tās ir izsaukušas arī vislielāko skaitu atšķirīgu interpretāciju. Apskatīsim tās tuvāk.
5.lekcija: Kanona ēnā (1950-60-ie).
Tajos pašos gados Hičkoks uzņēma arī savu drūmāko filmu „Nepareizais cilvēks” un pašu jautrāko filmu „Nepatikšanas ar Hariju”. Viņš pūlējās apgūt stereokino tehniku filmā „Slepkavības gadījumā uzgriezt „M”” un uzņēma rimeiku paša 30-to gadu filmai „Cilvēks, kurš pārāk daudz zināja”. Līdzās neapstrīdamiem šedevriem šīs lietas liekas vai nu otršķirīgas, vai pārāk eksperimentālas, vai pat neveiksmīgas. Tomēr, tajās ir paslēptas atslēgas uz daudzām Hičkoka mīklām.
6.lekcija: Vēlīnais periods (1960-70-ie).
Skaitās, ka pēdējie 10 Hičkoka daiļrades gadi viņa slavai neko nepievienoja. Viņam neizdevās skaisti aiziet – viņa pēdējās filmas tika sagaidītas ar neizpratnes pilnu plecu paraustīšanu un finansiālu izgāšanos. Bet kā tā varēja sanākt, ka desmitgadēs izstrādāta metode nesa neveiksmi? Kas noveda pie kanona sabrukuma?
7.lekcija: Hičkoks kā brends.
Runa būs par televīzijas seriālu „Alfrēds Hičkoks piedavā”, grāmatu sērijām, žurnāliem, radio uzvedumiem un daudzskaitlīgām intervijām. Vai šajā produkcijā bija kaut kas no Hičkoka stila vai arī viss beidzās tikai ar parastu spekulāciju ar vārdu?
8.lekcija: Hičkoka sekotāji, interpretatori un atdarinātāji.
Īss ieskats tēmā, kurai vajadzētu veltīt atsevišķu kursu. Braiens de Palma, Fransuā Trifo, Toms Kalins, Robers Lepāžs, Gass van Sants – šo ne pārāk līdzīgo režisoru filmās redzama Hičkoka ietkemes atblāzma.
6-ais cikls: Billijs Vailders
Viņa filma „Džezā tikai meitenes” ir atzīta par visu laiku labāko komēdiju. Bet vai jūs zināt, ka tās pirmajā testa izrādīšanā neviens nesmējās? Nesteidzieties pirmos skatītājus apvainot par to, ka viņiem trūkst humora izjūtas. Viņu iejaukšanās nebija nejaušība. Tā liecina par to, cik divējādas un ambivalentas ir Billija Vaildera filmas. Lai pie kāda žanra viņš ķertos, Vailders tajā ir sasniedzis neredzētus augstumus un tomēr saglabājis uzticību tēmām, kuras viņu uztrauc. Kā pamatu ņemot šīs tēmas mēs izskatīsim viņa unikālo daiļradi.
1.lekcija:
Sensāciju fabrika: Vailders un masu informācijas līdzekļu vara.
2.lekcija:
Vārdu pārdevējs: Vailders – svešu filmu scenārists.
3.lekcija:
Uzlecošo zvaigžņu bulvāris: Billijs Vailders un Holivuda.
4.lekcija:
Nešaujiet uz komiķi: Vailders un noziedzīgā pasaule.
5.lekcija:
Markss satiek koka-kolu: Billija Vaildera politiskais kredo.
6.lekcija:
Džezā ne tikai meitenes: Billija Vaildera seksuālā revolūcija.
7.lekcija:
Katram ir savi trūkumi: Vailders, narkotikas un alkohols.
8.lekcija:
Starp pop-kultūru un klasiku: Vailders kā postmodernisma priekštecis.
Reģistrēties